3.-4.10.2020 DUV Challenge Bernava pie Berlīnes

Nē. Spartathlons ir atcelts. 3 nedēļas pirms sacensībām. Tiešām? Esmu bez valodas. Sacensības, uz kurām gatavojos (jā, arī daudzi citi sportisti, bet, kā zināms - reizēm mēs visi esam mazliet egoistiski) nenotiek. neiespējami! Nē! kāpēc?! dusmas. Vilšanās. dusmas. dusmas.

Man vajadzēja vairāk nekā pāris dienas, lai sagremotu šo sacensību atcelšanu. Bet tā nebūtu es, ja es nemēģinātu no šī scenārija paņemt to labāko. Un tā nu es atradu - 24 stundu skrējienu Vācijā, Bernavā. Google Karte rāda 8 stundu braucienu. Ir OK. Vai tiešām man ir dota jauna iespēja piepildīt manu sapni izlabot Latvijas sieviešu rekordu 24 stundu skrējienā (mans pirmais mēģinājums bija 2019. gada oktobra pasaules čempionāts)? Pie velna, jā... man jāmēģina.

Uzreiz uzrakstīju ziņu savam trenerim (Šis ir pirmais gads, kad man tāds ir, jo ļoti vēlējos pēc iespējas  labāk sagatavoties savam lielajam mērķim - Spartatlonam).

"Sveiks, Gerhard. Ņemot vērā manus treniņus līdz šim brīdim, vai man ir iespējams noskriet vismaz 223 km 24 stundu apļa kursā?"

"Teorētiski jā. Ja tu to sāc mierīgi, un nelolo pārāk lielas cerības".

Es domāju: "Fantastiski! Iespējams!". Un reģistrācija Bernavas skrējienam tika noslēgta.

 Rakstu atpakaļ: "Lieliski, lūdzu, pielāgo manus treniņus jaunajm mērķim - sacensības notiks mēnesi vēlāk -3. oktobrī."

Nedēļu pirms sacensībām.

Gulēt. Labs miegs ir ne tikai veiksmīga treniņa atslēga (atjaunošanās ir ļoti svarīga augstas intensitātes treniņos), bet arī veiksmīgam startam sacensībās. Tāpēc nav brīnums, ka dienas pirms sacensībām centos gulēt, cik vien varēju. Un laimīgs ir tas skrējējs, kuram tas izdodas. Noguris ķermenis, miljoniem domu, kas skrien pa galvu. Vai vispār ir iespējams gulēt? Šoreiz  nostrādāja - biju mazliet apaukstējusies un ļoti nogurusi. 2 nedēļas pirms sacensībām dažreiz man izdevās nogulēt pat 12 stundas dienā. Jā! Tiešām Wow! Es izskatījos šausmīgi (man faktiski tika arī pateiksts sejā, ka es izskatos diezgan draņķīgi), ēdu pārāk daudz sliktu pārtiku (par ko samaksāju sacensību laikā), uzēdu 4 kg, kurus man likās man vajadzēs, lai noskrietu minimumu 223km, labojot valsts sieviešu rekordu. Nedēļu pirms sacensībām man izdevās pārtraukt ēst saldumus.Nervozitāte  Covid ierobežojumu dēļ mani nepameta- vai es varēšu aizbraukt no Austrijas, lai dotos uz Vāciju sacīkstēs?! Es biju nogurusi, tikšķoša bumba,kas nezināja, ko darīt ar savu neapmierinātību. Un jā, man ir normāls darbs, kuru mēģināju arī izpildīt..

Dienas pagāja, un beidzot bija 3:00 naktī, kad es pamodos un visas mantas (jā-visas  – kas bija nepieciešams un viss  PĀRĒJAIS  ) bija sapakotas  un gatavas ar mani doties ceļā. Dominiks bija klāt 4:00. Bez šaubām, es varu viņu saukt par savu atslēgu uz šo sacensību panākumu. Bez viņa sacensības būtu bijušas pilnīgi citādākas. Un es neesmu īsti pārliecināta, vai es būtu sasniegusi šādu rezultātu bez viņa.

Covid dēļ šoseja bija tukša un brauciens uz Vāciju viegls - stundas pagāja ātri, mēs mazliet papļāpājām, es mazliet pagulēju un biju priecīga, ka man līdzi ir mans treniņu biedrs.

Ieradāmies viesnīcā, izlādējām mašīnu, parūpējāmies par ēdienu, aizbraucām uz sacensību norises vietu. Centos nenervozēt - viss bija mierīgi, izņemot sacīkšu telts iekārtošanu  Kā izrādījās, es neiepakoju VISU kopā ar mani! Aizmirsu stiprinājuma  nūjas teltij, un mums bija jābrauc apkārt, lai tās sameklētu. Jutos diezgan prieciga, ka uzstāju, ka telts jāceļ iepriekšējā naktī pirms sacensībām, pretējā gadījumā nākamajā dienā tas būtu bijis patiešām smieklīgi. Arī Dominika vieglums pieņemt lietas ta, kā tās ir, ļoti palīdzēja nesatraukties vairāk, nekā vajadzēja. Tas ir lieliski,ka blakus ir kāds, kas nepadara situāciju vēl nervozāku, nekā viņa jau ir.

Jebkurā gadījumā, mēs bijām atpakaļ viesnīcā pietiekami agri, lai paēstu un dotos laicīgi gulēt. Diey ko ilgi pagulēt neizdevās. Bet tas bija sagaidāms. Es gribētu satikt cilvēku, kurš var gulēt naktī pirms sacīkstēm. Laiks celties. Un nošokēt viesnīcas brokastu personālu ar ēdiena daudzumu, ko es sevī ieslidināju - manas pirms sacensību brokastis. Šī aina bija vēl jocīgāka, jo mums pašiem neļāva ņemt ēdienu no bufetes -  bija jāiet un jāpasaka personiski, ko mēs gribētu, lai tad  tas tiktu uzlikts uz šķīvja (COVID ierobežojumi). Es nezinu, ko šis puisis domāja par mani, bet es, protams, nekautrējos izvēlēties  es joprojām atceros biezpiena kūku - iespējams, pati labākā, kuru esmu jebkad ēdusi. Es neesmu vācu virtuves cienītāja. Bet biezpiena kūkas viņi cep pašas labākās. Labs iemesls,lai tur atgrieztos 

Laiks iet. Sacensību laiks.Jūtos neizsakāmi laimīga, kad viss ir izdevies un es esmu šeit. Pārliecības,ka tas tiešam izdosies nebija - Covid ir padarījis lietas nedrošas un sarežģītas. Jūtos pateicīga.

Adrenalīns. Beidzot arī pirmā diena, kad nejutu savu saaukstēšanos. Bet es jutu, ka vēdera sāpes sānā,kuras radās nesot smago telti un kastes dienu iepriekš. (Sagatavošanas laikā sastiepu vēdera muskuļus). Centos par to nedomāt. Taču paliku ļoti nervoza.Ar acīm izpētīju  citus sportistus. Sajūta,ka esmu īstajā vietā,bija. Īstajā laikā. Laiks skrien - vai esmu gatava - nekas nav piemirsies? Vai es Dominikam pateicu visu, kas viņam jāzina, vai vienkārši pieņēmu, ka viņš tik un tā visu zina? Droši vien tas otrais. Laiks doties uz starta līniju. Neaprakstāma sajūta, jūtot visas citu skrējēju emocijas apkārt. Atkal, pēc tik ilga laika. Es to nevaru izskaidrot. Tas ir vienkārši lieliski. Mēs visi esam tur, lai skrietu un izbaudītu skrējienu. Ciest un justies lieliski par to. Sniegt sev gandarījumu par visu, ko esam meklējuši. Lai pabeigtu mūsu treniņu loku un lepotos ar sasniegto. Un pēc tam, kad sāpes ir pazudušas - smieties un būt laimīgiem un gataviem nākamajam izaicinājumam. Jo mums nekad nav gana,vai ne tā 

Saule, vējš, laimīgas sejas un beidzot šāviens, lai sāktu. Tik daudz prieka pildītu balšu. Visi pļāpā. Skrienot sacensībās, izvēlos nepļāpāt. Novērošana ir tā vairāk mans. Pirmās 8 stundas mums nav atļauts skriet ar mūziku - tas tādēļ, lai mēs netraucētu  ļoti ātrajiem 100km skrējējiem. Pārsteidzoši, ka man tas šķiet labi. Līdz šim  asfalta skrējienos vienmēr klausījos mūziku (tikai uz takām skrienu bez mūzikas). Tāpēc es biju mazliet noraizējusies, bet kā izrādījās,es varu izbaudīt skriešanu arī bez mūzikas. Tas palīdzēja vairāk koncentrēties.

Vējš ļoti bieži mainīja virzienus, laiks bija karsts, bet to īsti nevarēja sajust (vēja dēļ), sekot tempam bija patiešām grūti- Dominiks man teica, lai es piebremzēju un skrienu lēnāk- es ļoti centos, bet laikapstākļu un nelielo nelīdzenumu dēļ trasē tas bija mazliet mulsinoši, un man bija ļoti jākoncentrējas, lai neuzsāktu sacensības pārāk ātri. Es tiešām patērēju daudz spēka tam , lai nepieļautu tieši šo muļķīgo kļūdu.

Mana piriformis muskuļa problēma kreisajā pusē mani sāka traucēt ļoti agri sacīkstēs, un es vienkārši nevarēju atrast savu ritmu. Dominkam nebija laimīga seja, dzirdot mani sūdzējamies, ka nejūtos labi, un pēc 30km mēs abi skatījāmies viens uz otru ar ļoti neapmierinātām sejām. Sāku smērēt sāpju mazināšanas krēmu uz manas pēcpuses daudz par agru , jo trases  kreisās puses pagriezieni bija pārāk asi  manai hroniskai problēmai ar piriformi.  Mans ķermenis negribēja to pieņemt, un, pie velna, nē, es to nebiju sev iestāstījusi. Tad  Dominks pateica manas domas skaļi: vai mēs tiešām ieradāmies šeit, lai tu noskrietu 4 stundas un dotos mājās?! Pēc vēl dažiem apļiem es paskatījos uz viņu un teicu: mēs nebraucām 8 stundas, lai es paskraidītu ap stadionu. Viss būs labi, mums izdosies.. Un es turpināju koncentrēties. Un smaidīja katru apli. Un kontrolēju savu skriešanas tempu. Uztura plāns tika ievērots ļoti stingri. Es sev nepiedotu, ja salūztu, atstājot savu ķermeni bez pietiekamas enerģijas. Ar visu apkārt notiekošo, jutos ļoti saspringta un pie KM 80 joprojām nebiju tā īsti ieskrējusies. 

Turpināju vērot sev apkārt skrejošos.Daudz laimīgu seju vairs nebija. Spraigas sejas, koncentrētas sejas un sejas, kas man atsmaidīja katru reizi, kad tām paskrēju garām. Es pazudu šajā pasaulē. Es sāku just. Sāku izjust citus un aizmirst sevi. Redzēju, kā 100km ātri skrējēji paliek lēnāki, un viņi mani paņēma savās emocijās līdzi. Mani fascinēja šī  prāta un ķermeņa cīņa, es centos viņus uzmundrināt, lai dotu viņiem iemeslu virzīt sevi, lai izietu ārpus sāpēm un prāta un turpinātu skriet. Lūzuma punkts. Es attapos, ka esmu sākusi skriet ar viegluma sajūtu. Iedvesma, emocijas, sajūta, ka neiespējamais ir iespējams, darot to, ko mīli. Atrodot sevi vietā, kur viss ir iespejams. Es jutu. Pasaulei nebija nozīmes. Tikai mirklis, soļu skaņa un sajūta, ka viss ir manās rokās, lai piepildītu savu sapni.  Bet tas nenozīmēja, ka ar mani kļuva vieglāk tikt galā. Šajā brīdī Dominikam manas dīvas izdarības bija kļuvušas par daudz. Jutos diezgan šausmīgi – viņam līdz šim nebija viegli. Labi, ka viņš nezināja, ka tas, kas vēl notiks būs vēl trakāk.

Pēc 8 stundām skrienot bez mūzikas, mēs drīkstējām to sākt izmantot. Un izrādījās, ka manas austiņas nedarbojas. Es kaut ko nepareizi daru?! Es sev jautāju. Tukšs akumulators? kas tas ir?! Pirms sacīkstēm viss darbojās, un es esmu pārliecināta, ka baterija tika uzlādēta. Bet IPods nedarbojas. Ak, labi. Nekādas mūzikas. Būs OK. Neļaušu tam mani satraukt. Un tā arī bija. Atklāju,ka varēju novērot un sajust vairāk kā līdz šim. Tuvojoties naktij, trase kļuva ļoti klusa. Patīkamas pārmaiņas. Nakts skrējieni ir mani mīļākie. Dzirdot savu elpu, soļus. Un apļa skrējienos - vērot apkārtējo skrējēju izmaiņas sejā,ķermenī,emocijās, ir kaut kas ļoti īpašs. Vēja vairs nebija, un šķita, ka pasaule ķluvusi  par klusu, drošu burbuli.

Arī Dominiks bija ļoti noguris, taču no manis mieru nesaņēma. Mana uzvedība līdzīnājās izlutinātai aktrisei, kura ne ar ko nav apmierināta – kādā brīdī sajutu, ka viņš aizies, ja nepārtraukšu savas muļķīgās sūdzības.. Tajā mirklī es sevi ienīdu. Un bija ļoti pateicīga, ka viņš ir man blakus. Pat ja arī šodien, kad es lūdzu sāļos klinģerīšus un tā vietā saņemu sāļās nūjiņas, es joprojām dodu priekšroku sāļajiem klinģerīšiem! Vai arī, ja es lūdzu tualetes papīru un tā vietā saņemu mitrās salvetes, es joprojām dodu priekšroku tualetes papīram! Vai arī, ja uz manas maizes ir karsts krēms un mana mēle pēc ēšanas ir aizdegusies, es joprojām sadusmojos. Bet es arī novērtēšu, ka kāds ir tur, esot mierā ar visām manām izdarībām, esot bezmiegā un bez atelpas. Es zinu, ka viņš man nekad nepiedos to Solletti lietu - kā gan kāds var teikt, ka es negribu Solletti nūjas, es gribu Solletti klinģerīšus.. Bet man tās  nūjas neiet pie sirds.. Klinģerīši  ir kaut kā kraukšķīgāki. Paldies,Domink, ka biji ar mani, smērēji manu pēcpusi, pabaroji mani, devi man uztrauktu skatienus, mainīji manas botes un uzklausīji visas manas sūdzības. Un paldies par visām gaidāmajām sacīkstēm, kurās tu man atkal stāvēsi blakus! Tā ir īsta draudzība!

Tas bija apmēram 115 km , kad es sāku justies slikti. Es joprojām biju uz pareizā ceļa, lai sasniegtu savu mērķi. Bet tas, kā es sāku justies,mani ļoti nobiedēja. Es izdzēru kafiju un pēc tam vairs nejutos labi. Līdz šim es regulāri lietoju savus Maurten Nutrition - želejas un dzērienus, bet tagad man bija jāpārtrauc. Tā kā man jau iepriekšējā gadā bija slikta pieredze no Pasaules čempionāta Francijā (es patiešām saslimu un sāku vemt, pēdējās 12 sacensību stundās man bija caureja, nevarēja ēst un dzert), šis mani ļoti uztrauca. Tāpēc nolēmu būt īpaši uzmanīga. Zināju, ka man ir jādabū savs ķermenis atpakaļ  līdzsvarā un nedrīkstu pārtraukt ēst un dzert. Nelielas devas bija  atslēgas vārds. Pāris stundas skrienot ļoti uzmanīgi un vērojot savu ķermeni, veicot vairāk pitstopu, nekā vajadzētu, es atkal sāku justies labāk, joprojām uzmanoties no tā, ko es ēdu vai dzeru. Biju zaudējusi jau pietiekami daud laika,smērējot savu piriformi, tāpēc īsti negribēju tērēt vairāk enerģijas, lai katru apli ieskrietu tualetē un pēc tam saglabātu tempu trasē, lai nezaudētu ceļu uz savu sapni. Jo viena ļoti svarīga doma neatstāja mani nevienu sacensības mirkli - pat ja tu tagad esi plānā, pirms neesi sasniedzis savu mērķi, plāns nav izpildīts. Un neatkarīgi no tā, vai tas ir 100-50,30 vai 10 km vairāk, mērķis nav piepildīts, kamēr nav noskrieti nepieciešamie kilometri. Un līdz tam var notikt jebkas.

Bija apmēram 190 km – sāku justies arvien labāk un stabilāk. Nakts man nāca par labu - skatījos citus skrējējus, uzmundrināju viņus savās domās, kad redzēju viņus tuvojamies, un šķita, ka viņiem neiet labi. Un tad atkal priecājos par viņiem, kad redzēju, ka viņiem atkal iet labi. Tā ir maģija skriet pa apļiem - atkal un atkal redzēt, kā tās pašas personas atkal un atkal mainās - tik daudz emociju. Un ikviens no mums, neatkarīgi no tā, cik ātri vai lēni skrien, ikviens no mums daudzos brīžos jūtas ļoti vienādi. Tā ir skaista dalīšanās - laime, sāpes, apjukums, apbrīns, nogurums.

Es biju mazliet nobijusies, ko atnesīs dienas gaisma. Paliekot fokusēta uz savu mērķi, skrienu cauri rīta stundām un sapratu, ka ir iespējams sasniegt to, ko vēlējos - noskriet virs 223km. Man bija jādomā par visiem cilvēkiem, kas domā par mani – noteikti bija daudz, kas sekoja maniem apļiem. Es jutu spēku. Es jutos motivēta un savās domās pateicos visiem, kas domā par mani. Ap 215. km sapratu, ka esmu vadošā skrējēja trasē. Wow. Ziniet, visas šīs stundas es ļoti koncentrējos uz savu mērķi - būt par vadošo sievieti vai vadošo skrējēju - man tas viss nebija svarīgi. Es tikai gribēju sasniegt vismaz 223km atzīmi. Tāpēc būt līderei bija tikai papildus bonuss - kompliments manai skrējēju dvēselei. 219. km pēkšņi izdzirdēju krakšķi ceļgalī - sākumā man likās, ka tā ir mana iztēle. Bet tad tas notika vēlreiz. Un pēc pāris minūtēm atkal. Un, tā kā tas notika atkal un atkal,un man vēl bija 1 km, ko pievarēt, lai uzstāditu jaunu valsts rekordu- es domāju... vai viņi ļaus man rāpot uz visiem 4, ja mans ceļgals lūzīs un es vairs nevarēšu skriet? Tikai, lai sasniegtu savu atzīmi..?! 

Un tad tas notika.. 223km aplis, kas lika man raudāt un joprojām padara manas acis ūdeņainas, kad es to tagad rakstu. Goda aplis. aplis, kurā es veidoju vēsturi savai valstij. Skriešana ar Latvijas karogu rokās, sasniedzot sapni, pie kā tik smagi strādāju. Sapnis, kas mani sarūgtināja pirms gada, atstājot milzīgu rētu manā sirdī. Es jutos tik svētīta. Es jutos laimīga. Es to izdarīju... un neviens man to nekad nevar atņemt. Šī sajūta, ka iespējams padarīt neiespējamu, šī pabeigtības sajūta. Esmu laimīga skrējēja, sasodīti laimīga skrējēja. Un es tiešām esmu pateicīga savām kājām un prātam, ka viņi var mani aizvest tik tālu. Mans ceļgals bija ok.. Es turpināju skriet. Un tad 227. aplis..es nolēmu iet.. tās joprojām bija apmēram 30 min atlikušas . Bet es jutu, ka vairs nevaru skriet. Es vairs negribu skriet. Es gāju. Un pēkšņi es vairs nevarēju. Apli pabeidzu un tur bija Dominks un Mārtiņš (Martins bija viens no ļoti jaukajiem sacensību organizatoriem) un teicu, ka man viss.. Un viņi teica nē, nedari to - pabeidz 230km. Un es teicu nē... es nevaru. Es atnācu noskriet 223 un es to izdarīju. "Bet tev būs žēl visu savu dzīvi, ka nenoskrēji 230!" Es atbildēju– nē, nebūs. (Un šodien es joprojām to nenožēloju). Man bija jaapsēžas.

Sēdēju trasē un vairs nevarēju. Es centos piecelties... Nē. Nekādu izredžu. Es smējos. Es biju beigta. Tikai 20-30 metrus līdz manai teltij. Es nevarēju tur tikt. Es atkal smējos. Centos atkal piecelties. Beidzot man izdevās ar citu palīdzību nokļūt savā teltī . Es biju beigta. Mans ķermenis bija galā! Miegs bija viss, ko vēlējos. Tur es biju – gulēju uz zemes ar smaidu uz lūpām, knapi spējot runāt. Doks atnāca mani pārbaudīt - viss labi. Bet es nevarēju piecelties. Es mēģināju 2-3 reizes, jo gribēju tikt līdz apbalvošanas ceremonijai. Bet, cik es gribēju - nebija nekādu izredžu. Man joprojām žēl, ka nesanāca. Tajā pašā laikā es zinu - tas tiešām nebija iespējams. Mani mašīnā nesa 2 vīri. Mulsinoši? Nē... nebūt ne! Ne tad, ne šodien. Atdevu visu un kādā brīdī vairs nebija ko dot. Braucot uz viesnīcu, mēģinot gulēt pēc tam, kad es pārsteidzu sevi kaut kā nokļūt dušā nomazgāties. Un pēc dažām stundām - braucām atpakaļ uz Austriju. Ar manu varoni - Dominku. Šis puisis ir visu laiku labākais skriešanas partneris un draugs. Tikt ar mani galā, tik labi rūpējoties par mani. Un joprojām smaida par maniem muļķīgajiem jokiem. Draugi uz visiem laikiem.

Nākamajā dienā, pamostoties mājās, es biju laimīga, ka manas draudzenes ieradās ar brokastīm un masāžas galdu. Es biju labi aprūpēta. Atveseļošanās man nozīmēja visu.Es vēlējos pateikties savam ķermenim par to, ko tas man ir devis. Es joprojām nespēju noticēt, ka tas tiešām ir noticis. Tāpēc es biju vēl priecīgāka saņemt ziņu no Silkes - Jörga sievas - cilvēka, kurš organizēja sacīkstes, un cilvēka, kurš darīju visu, lai tās netiktu atceltas. Viņi braukšoz uz Vīni un atvedīšot līdzi manu trofeju. Pārsteigums. Man ir trofeja! Es nevarēju sagaidīt, kad varēšu viņus satikt - es viņiem biju ļoti pateicīga par to, ka deva man šo iespēju piepildīt savu sapni. Silke un Jörgs ir apbrīnojamākais pāris, ko jebkad esmu satikusi. Siltas sirdis, laimīgas dvēseles, tik daudz mīlestības tajās. Jutos pagodināta viņus satikt un iepazīt. Mana sirds burtiski salūza, kad pēc kāda laika Jörgs negaidot atvadījās no šīs pasaules. Tas ir zaudējums, kas nekad netiks aizmirsts. Man ļoti žēl Silk,es domāju par viņu ļoti bieži.

Šodien es joprojām nevaru iedomāties, ka esmu pieveikusi 228,9km 24 stundu garumā. Tas ir vienkārši neaptverami. Kā tas vispār bija iespējams? Godīgi sakot - tas man ir kā neiespējams brīnums. Brīnums, kas man lika sajust tik daudz emociju, kuras nepazudīs, kamēr es būšu uz šīs zemes. Es tiešām lepojos ar savu ķermeni un prātu. Esmu sasodīti laimīga skrējēja.

Koplietot